Blog Archives

Dievkalpojumi ziemassvētku laikā

Dievkalpojumi Balvu ev. lut. baznīcā
27. novembrī Pirmās Adventes ģimeņu dievkalpojums – 10:00
4. decembrī Otrās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00
11. decembrī Trešās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00(bez Dievgalda)
18. decembrī Ceturtās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00
24. decembrī Ziemassvētku svētvakara dievkalpojums – 18:00
25. decembrī Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 10:00
31. decembrī Vecgada vakara dievkalpojums plkst. 18:00
31. decembrī Jaunā gada sagaidīšanas dievkalpojums – 23:30
1. janvārī dievkalpojums plkst. 10:00
6. janvārī Zvaigznes dienas dievkalpojums plkst. 18:00
8. janvārī ģimeņu dievkalpojums plkst. 10:00
15. janvārī dievkalpojums plkst. 10:00
22. janvārī dievkalpojums plkst. 10:00
29. janvārī Ģimeņu dievkalpojums plkst. 10:00

Dievkalpojumi Kārsavas ev. lut. baznīcā
5. decembrī Otrās Adventas dievkalpojums plkst. 13:00
26. decembrī Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 11:00
15. janvārī dievkalpojums plkst. 13:00

Dievkalpojumi Tilžas ev. lut. baznīcā
11. decembrī Trešās Adventes dievkalpojums 16:00
25. decembrī Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 13:00
29. janvārī dievkalpojums plkst. 13:00

Dievkalpojumi Viļakas ev. lut. baznīcā
27. novembrī Pirmās Adventes dievkalpojums plkst. 17:00
11. decembrī Trešās Adventes dievkalpojums plkst. 12:00
24. decembrī Ziemassvētku Svētvakara dievkalpojums plkst. 15:00
31. decembrī Vecgada dievkalpojums plkst. 15:00
8. janvārī Zvaigznes dienas dievkalpojums plkst. 12:00
8. janvārī dievkalpojums plkst. 12:00
22. janvārī dievkalpojums plkst. 17:00

Vai tu zini no kurienes latvijas karogs cēlies?

Mūsu karogs nav vienkārši izvēlēts krāsu salikums, bet tam ir gan mitoloģisks, gan vēsturisks pamatojums. Viena no leģendas versijām par mūsu sarkan-balt-sarkano karogu ir, ka karogs cēlies no balta auduma gabala, uz kura no kaujas projām aiznests uz nāvi ievainots latviešu virsaitis. Viņa asinis iekrāsoja audumu abās pusēs un kareivji uzvarēja kauju, šo auduma gabalu izmantojot kā karogu.”
Mūsu valsts karogs, pagājušā gadsimta sākumā, pirmās Latvijas valsts dibināšanas laikā ir atdzīvināts, iedvesmojoties no Atskaņu hronikā pieminētā Cēsu zemes karoga. Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1280. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu.

To dzirdējuši, nāca nu
ar sarkanu tie karogu,
kam vidū balta josla bija.
To pirmo reizi ieraudzīja
pie Cēsīm, tur tas zināms nācis
un letu zemē plīvot sācis,
kur sievas braši zirgos jāj
un vīriem darbos līdzās stāj.
Tik tiešām to jums sacīt varu,
ko arī šajā brīdī daru,
tas letu karogs ir paties.
Ar vīriem Rīgā ieradies,
(Atskaņu hronika 09223 – 09234)

Arheologi uzskata, ka viņiem izdevies atklāt apustuļa Filipa kapu, atsaucoties uz arheologu komandas vadītāja teikto, trešdien vēsta ziņu aģentūra “Anatolia”. “Svētā Filipa kapu meklējam jau gadiem ilgi. Beidzot mēs to atradām baznīcas drupās, kuru atsedzām pirms mēneša,” atklāja itāļu arheologs Frančesko d’Andria.
Minētā baznīca atrodas Turcijas pilsētā Pamukalē, kas senos laikos bija pazīstama kā Hēropole, kurā Filips miris mocekļa nāvē. Svētais Filips bija viens no Jēzus Kristus 12 apustuļiem, un tradīcija vēsta, ka viņš sludināja Evaņģēliju Mazāzijas reģionā.
Kaps vēl nav atvērts
Arheologs atklāja, ka Svētā Filipa iespējamais kaps vēl nav atvērts, bet piebilda, ka kādu dienu tas, bez šaubām, tiks izdarīts.
Šo atklājumu viņš raksturoja kā “milzīgu attīstību gan arheoloģijai, gan kristīgajai pasaulei”.
Mūsdienās Pamukale plašāk pazīstama kā atpūtas un tūrisma centrs.

avots:LETA/AFP

Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
Lk.12:15-21;34

Jēzū Kristū mīļotie! Rudens ir atnācis, esam pļāvuši bagātu ražu. Pļaujas svētki katram, kas ir pamanījis un apjauš Dieva lielos darbus, ir nozīmīgi pateicības svētki. Iespējams, vajadzētu sarēķināt cik tad ir lieli ieguvumi, taču šajos mūsu Kunga Jēzus vārdos ir aicinājums no visas sirds pieķerties Dievam, savam Radītājam, ne ražai un tās bagātībai. Jēzus to saka, mācot pareizu attieksmi pret pasauli un mantu pirmā baušļa gaismā. „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā.” Viņš aicina atmest zūdīšanos par mantu un dienišķo iztiku un likt savu paļāvību vienīgi uz Dievu, kas ir dzīvības un visu, arī materiālo, labumu avots. Dievs zina, ko, cik un kā mums vajag dzīvības uzturēšanai. “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Arī Jēzus mācekļu sirdīs brīžiem iezagās tīri cilvēciskas izbailes, jo dzīvot šajā pasaulē vienīgi no Dieva žēlastības un nezūdīties par ēdienu, dzērienu un drēbēm ir apmēram tas pats, kas staigāt pa ūdens virsu: tiklīdz zaudē ticību un drosmi, tūdaļ grimsti dzelmē. Tāpēc Jēzus visus uzmundrina un stiprina ar pamudinājumiem un brīnišķīgiem apsolījumiem, un cerību, kas attiecas gan uz šo dzīvi, gan uz nākamo. Lai Debestēvs palīdz, ka mēs katrs saskatām to patieso bagātību, ko saņemam no Viņa lielās žēlastības šajos pļaujas svētkos un ik dienas! Un šai bagātībai nav jābūt tādai, ko likt šķūņos un pagrabos. Mūsu lielākā bagātība un dāvana ir ticība uz To Kungu. „Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.” Āmen!

Dievkalpojumi Balvu ev. lut. baznīcā

4. septembrī dievkalpojums plkst. 10:00
11. septembrī dievkalpojums plkst. 10:00(bez Dievgalda)
18. septembrī dievkalpojums plkst. 10:00
25. septembrī ģimeņu dievkalpojums plkst. 10:00
2. oktobrī Pļaujas svētku dievkalpojums plkst. 10:00
9. oktobrī dievkalpojums plkst. 10:00(bez Dievgalda)
16. oktobrī dievkalpojums plkst. 10:00
23. oktobrī dievkalpojums plkst. 10:00
30. oktobrī Reformācijas svētku ģimeņu dievkalpojums plkst. 10:00
6. novembrī dievkalpojums plkst. 10:00
13. novembrī dievkalpojums plkst.10:00(bez Dievgalda)
18. novembrī Latvijas Valsts svētku dievkalpojums – 10:00
20. novembrī Mirušo piemiņas dienas dievkalpojums – 10:00
27. novembrī Pirmās Adventes ģimeņu dievkalpojums – 10:00
4. decembrī Otrās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00
11. decembrī Trešās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00(bez Dievgalda)
18. decembrī Ceturtās Adventes dievkalpojums plkst. 10:00
24. decembrī Ziemassvētku svētvakara dievkalpojums – 18:00
25. decembrī Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 10:00
31. decembrī Vecgada vakara dievkalpojums plkst. 18:00
31. decembrī Jaunā gada sagaidīšanas dievkalpojums – 23:30
1. janvārī dievkalpojums plkst. 10:00

Svecīšu vakari 2011. gada rudenī

24. septembrī Balvu pilsētas kapos plkst. 18:00
1.oktobrī Jaškovas kapsētā plkst. 18:00
2. oktobrī Čudarienes kapsēta plkst. 18:00
8. oktobrī Pokratas kapsētā plkst. 18:00
9. oktobrī Vectilžas kapsētā plkst. 18:00
15. oktobrī Krišjāņu kapsētā plkst. 17:00
16. oktobris Priedaines kapsētā plkst. 17:00
22. oktobrī Gaiļakalna kapsētā plkst. 16:00
23. oktobrī Kāpessila kapsētā plkst. 16:00
5.novembrī Miezāju kapos plkst. 15:00

Svētais Gars redzamā veidā uz Jēzu kā balodis nolaidās.

Lk.3:22

Svētā Gara svētki – Vasarsvētki mūs kristīgo draudzi ir pulcinājusi, lai slavētu un piesauktu Svēto Garu. Viens no Svētā Gara simboliem ir balodis, kur esmu izvēlējies kādu attēlu. Tā ir slavenā spāņu modernista Pablo Pikaso skice – ar tikai pāris zīmuļa vilcieniem radīts elegants baloža attēls. Melnbaltā ir grūtāk to saprast, bet krāsu oriģinālā var skaidri redzēt, ka balodim knābī, nagos un zem spārniem ir krāšņi ziedu pušķi.

Balodis ir slavenais “miera balodis” – no stāsta par Noasu un grēku plūdiem. Tas bija laiks, kad visa cilvēce bija padevusies vardarbībai un naidam. Dievs bija tik nelaimīgs ar cilvēku ļaunumu pret savu līdzcilvēku, ka nožēloja pasaules radīšanu. Bet vismaz viens cilvēks sadzirdēja Dieva aicinājumu glābties no cilvēces pašradītās nelaimes. Noas redzēja, ka cilvēces sapņu un iegribu pilis ar plūdiem tiks aizskalotas, un pasaule atkal būs kāda tā bijusi pirms radīšanas – “neiztaisīta un tukša”. Bet, paļaujoties uz Dieva vadību, Noasa ģimenei pašķirsies ceļš uz jaunu, gaišāku nākotni.

Kad nāca grēka plūdi, Noasa šķirsts, kas nesa Noasa ģimeni un pārstāvjus no visām dzīvnieku ģimenēm, lēnām pacēlās virs ūdeņiem. Pēc daudzām dienām Noas izlaida balodi, lai redzētu vai ūdens atkāpies – un balodis atgriezās ar dzīvu, zaļu zariņu knābī. Tas bija cerību pilnais brīdis, ko Pikaso attēlo savā skicē. Tas ir “miera balodis”, jo Noasa ģimene ir atstājusi pasauli, kur ģimenes ir karā cita ar citu, lai dibinātu jaunu pasauli, kur būs cerība, ka Dieva labums un miers atradīs jaunu un paliekošu mājvietu cilvēku sirdīs.

Mums nav jābūt praviešiem vai gaišreģiem, lai redzētu, ka pat pēc grēku plūdiem, cilvēku ģimenes turpināja cita ar citu karot. Cilvēks ir atkal mīlestības vietā padevies naidam, un sekas ir nebeidzamas nesaskaņas, kas galu galā ved uz vardarbību. Kā varam cerēt, ka mūsu pašu ģimenēs Dieva miers sāks pasaulē no jauna īstenoties? Atbilde ir atrodama citā vietā Bībelē, kur dramatiska pagrieziena punktā atkal parādās baloža tēls.

Jēzus kopā ar daudziem ļaudīm nāca pie Jāņa lai kristītos Jardānas upē. Jānis Kristītājs bija sapratis tieši to pašu, ko reiz bija sapratis Noa. Cilvēki piesauca Dieva vārdu, bet īstenībā cilvēki dzīvoja, rūpējoties tikai par savām savtīgajām iekārēm. Cilvēks it kā pielūdza Dievu, bet īstenība pielūdza varu, baudu, naudu un slavu. Kā reiz Dievs visu pasauli slīcināja plūdu ūdeņos, tā Jānis Jardānas ūdeņos gremdēja katru patieso Dieva meklētāju, lai tas mirdams grēkam, varētu no jauna paust paša Dieva labumu.

Arī Jēzus bija starp tiem, kas nāca pie Jāņa Kristītāja, lai kristītos. Un tūdaļ pēc savas kristīšanas Jēzus no “ūdens izkāpdams redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz sevi nolaižamies”. Mums ir viegli šo ainu iedomāties: Jēzus stāv seklā Jardānas upē, un nez’ no kurienes pēkšņi uz viņu nolaižas balodis. Neticīgo acīm šī ir tikai drusku savāda sagadīšanās, bet ticīgiem šis ir vienreizēji nozīmīgs notikums. Svētais Gars ir nolaidies un svaidījis Dieva izredzēto. Dievs ir izšķirīgi sniedzis roku pāri bezgalīgai aizai, kas kopš grēkā krišanas traģēdijas atdalīja debesis un zemi. Un cilvēcei ir piešķirta jauna iespēja izlīdzināties ar Dievu, kļūt par Dieva bērnu saimi. Tieši tādēļ Jēzus varēja iesākt savas misijas gaitas ar spēka vārdiem, pasludinot pravieša Jesajas solījuma piepildījumu: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani ir svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.”

Balodis parādās kā Svētā Gara tēls, jo putni ir būtnes, kas savieno debesis un zemi. Balodis var pacelties padebešos un pazust mākoņos – šķietami ceļā pie Dieva. Bet putniem ir mājas virs zemes, kad jāmeklē tārpi, kukaiņi, vai sēklas barībai. Cilvēkam nav spārnu. Cilvēks ir pieenkurots pie zemes. Bet ja cilvēks iedomājas, ka zeme ir īsta, nevis debesis, ka ārējais ir īsts, nevis iekšējais, tad cilvēks sevi izslēdz no Dieva svētības loka. Tādā veidā cilvēks atkal un atkal padodas kārdinājumam dzīvot it kā Dieva vispār nebūtu. Tad atrodamies pasaulē, kur cilvēks ir nežēlīga kara stāvoklī ar savu līdzcilvēku.

Kad Jēzus mums pavēlēja “visas tautas kristīt Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, Jēzus gribēja, lai visi Dieva bērni piedzīvo to, ko piedzīvoja viņš, kad Jānis viņu kristīja Jordānas upē un Dieva Gars uz viņu kā balodis nolaidās. Tādēļ arī Jēzus mums mācīja lūgt, lai Dieva prāts notiek “kā debesīs, tā arī virs zemes”. Jo miers un labums spēj cilvēkā mājot tikai tad, kad Dieva Gars kā balodis savieno debesis un zemi, cilvēku un Dievu, dvēseles dziļumus un ārējo īstenību.

Luters mūs mudināja pieminēt savas kristības katru dienu, jo tikai tā Dievs spēj mūsu dzīvēs piepildīt savus apsolījumus. Luters mums pasvītro, ka šis ir “būt vai nebūt” jautājums. Mums ir jāgriežas pie Dieva, lai Dievs mūs atbrīvotu no savtības gara, kas raksturo “Veco Ādamu” mūsos, kas aizmirsis savu attiecību ar dzīvo Dievu. Kad mēs atceramies kristības ūdeni un Dieva Vārdu spēku, mēs ik kā atgriežamies uz visas radības pirmsākumiem, kad pasaule bija “neiztaisīta un tukša” un Dieva Gars – līdzīgi balodim – lidinājās virs ūdeņiem. Un tad atskanēja Dieva labuma radošie vārdi: “Lai top … un tapa.” Kristus evaņģēlijs mums apsola, ka, pie Dieva ik dienas lūgšanā griežoties, mūsos varēs “uzcelties jaunais cilvēks, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.” “Vecais Ādams” skatās uz pasauli kā vietu, kur cilvēks ir zvēriskā cīņā ar savu līdzcilvēku. “Jaunais cilvēks” ir piedzīvojis “miera baloža” svētību, kas mūs aicina apzināties, ka piederam ne tikai savām ģimenēm, bet, ka visi piederam Dieva ģimenei.

Kad mēs kā kristīti Dieva bērni raugāmies uz savu līdzcilvēku, nedrīkstam tikai prasīt, vai viņš ir mūsu sabiedrotais vai mūsu pretinieks. Nedrīkstam pasauli sadalīt tikai vērtējot, kas ir mūsu un kas ir pretējā pusē. Ja vienīgais, kas mums rūp mūsu attiecībās, ir jautājums, vai otrs var palīdzēt mums īstenot mūsu pašu mērķus, tad noliedzam to, ka arī mūsu līdzcilvēks ir Dieva radījums, kam ir sava Dieva dotā sūtība, ko īstenot.

Kā pašu augstāko bausli Jēzus mācīja, ka mums būs Dievu mīlēt ar visu savu sirdi, ar visu savu prātu, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku – un savu tuvāko kā sevi pašu. Atcerēsimies, ka Jēzus rakstu mācītājam atbildēja, kad tas mēģināja ierobežot Jēzus mīlestības bausli ar savu jautājumu: “Kas ir mans tuvākais?” Rakstu mācītājs iedomājās, ka viņa tuvākais ir tikai viņa paša ģimenes cilvēki, vai varbūt savas tautas brāļi un māsas. Jēzus atbildēdams stāstīja līdzību par Žēlsirdīgo samarieti. Un līdzībā ienīstais samarietis – pretinieku tautas pārstāvis – izrādījās tas, kas bija uzticīgs Dieva mīlestības bauslim. Tā Jēzus liecināja, ka Dievs vēlas, lai mēs ikvienu cilvēku būtu gatavi ieskatīt kā savu “tuvāko” – kā Dieva ģimenes locekli.

Jā mēs ik dienas atceramies, ko mūsu kristībās mums apsola, tad nevaram neredzēt, ka mūsu līdzcilvēkam ir savi Dieva dotie iekšējie augstumi un dziļumi, tāpat kā mums pašiem. Tikai tad varam cerēt uz dziedinošo brīnumu, ka šķietamais pretinieks kļūst par īstu draugu. Tikai tad varam cerēt, ka miera balodis – “kas ienaidniekus rāmus dara” – nolaižas uz mums, un Dieva labums atrod jaunu un paliekošu mājvietu mūsu sirdīs un mūsu ģimenēs. Āmen.

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Mk.16:1-7

Lieldienas ir pārsteigumu laiks! Ir dzirdēti dzīvesstāsti, kur kā brīnums un pagrieziena punkts ir nācis negaidīts un nezināms mantojums. Tas pirmajā brīdī ir izsaucis neticību rakstītajam faktam. Tad ir nākušas prieka asaras par tik necerētu mīlestību no cilvēka, par kuru patiesībā biju aizmirsis savā ikdienas skrējienā. Pēc tam, kad testamentā izteiktais mīlestības dāvinājums ir reāli saņemts, rodas vēlēšanās par šo mīlestību stāstīt citiem un vairāk un vairāk kļūt par personu, kas arī grib domāt par citiem, kuriem ir vajadzība pēc iztikas, prieka un mīlestības. Testaments ir devis- gan vērtīgu ieguvumu,- gan iespēju nokaunēties, ka neesmu dāvinātāju mīlējis tāpat kā viņš mani. Mantojumā ietvertā mīlestība ir mani aizkustinājusi un pārmainījusi visu turpmāko dzīvi. Kristus Augšāmcelšanās svētku būtiba ir pārsteigums no Dieva, tieši priekš mums. Tas ir Testaments kuru saņem- tieši Tu. Bet kas tad ir šis testament? Testaments ir novēlētāja gribas paudējs. Ar to tiek pateikts ko novēlētājs vēlas dāvināt saņēmējam. Testaments dod saņemt to kas pieder citai personai. Tam ir tieša saikne ar to, kas notiek Zaļajā Ceturtdienā, Lielajā Piektdienā un Lieldienās. Jēzus kā patiess cilvēks un patiess Dievs, tanī naktī, kad viņš tika nodots, pavēstīja, ka tiek dots jauns testaments, jauna derība  Viņa asinīs kas par mums top izlietas. Tātad Jēzus visu savu svētumu, mieru un sadraudzību ar Dievu noraksta testamentā mums. Pat vēl vairāk! Mums tiek dāvināts viss, kas ir Jēzum. Pat augšāmcelšanās brīnums un mūžīgās dzīvības svētlaime un galā Dieva valstībā. Tāpēc Kristus saka: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic dzīvos mūžīgi. Bībele ir Dieva nodoma un gribas paudēja. Dieva mīlestība atklājās Kristū. Izradās, ka Dievs par mums ir domājis tad, kad mums Viņš ir bijis vienaldzīgs vai pat licies par traucēkli mūsu „reālajai dzīvei”, kurā taču ir vispirms jādomā par sevi, savu komfortu, drošību un citām dzīves vajadzībām. Dievs mūs ir jau atradis, pirms mēs Viņu sākām meklēt lūgšanās, dievkalpojumos un kristīgās grāmatās. Viņš mani ir pirmais mīlējis ! Viņš ir nācis meklēt un glābt grēciniekus . Un Viņš mani ir atradis un savu bagātību uzdāvinājis! Vai es to ticu, vai es to saņemu, vai es to lietoju? Tas paliek manā atbildībā. Dievs savu mīlestību ar varu neuzspiež. Tu vari turpināt dzīvot tā it kā tev nebūtu dota bagātība caur grēku piedošanu, dievkalpojumiem, kristībām, un draudzi. Dievs ir pacietīgs un turpina aicināt. Bet Viņš patiesi vēlas, lai mūs nāve nepārsteidz ātrāk, pirms esam saņēmuši Kristus svētumu un mūžīgās dzīvības mantojumu. Viņam patiesi būs žēl, ka kāds no mums nebūs izmantojis tik labu iespēju kļūt par apžēlotu grēcinieku un Dieva bērnu. Līdz ar atklāsmi par Dieva beznosacījuma mīlestību, cilvēkā piedzīvo identitāti Dievā. Dieva mīlestības, piedošanas un žēlastības iepriecināts, mūsos piedzimst jauns cilvēks, kas mīl Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu . Tās ir pārmaiņas! Ir vēlēšanās piedot tāpat, kā Kristus dēļ pašam ir piedots. Ir vēlēšanās izraut līdzcilvēkus no egoisma un rādīt uz Kristu, kurš pašam ir atklājies kā dzīves drošs pamats un uzticams Dievs. Gribās vairāk un vairāk dalīties ar savu laiku, naudu, spējām un cerību ar citiem, lai vairotu mīlestību sabiedrībā, draudzē un ģimenē. To visu izraisa Dieva mīlestība, kas kā testaments ir atvērts un nolasīts tieši Lieldienās. Kristus ir augšāmcēlies, priecīgas Lieldienas.

(Attēls no Turīnas līķauta atspieduma rekonstrukcijas)