Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.    1.Jņ.4:10

Mirušo piemiņas diena – Mūžības svētdiena kurā pieminam savus mūžībā aizgājušos tuviniekus. Svētdiena, ar kuru noslēdzas Baznīcas gads tas ir nopietnu pārdomu laiks, kas mūs mudina apstāties pie lielajiem, mūsu saprāta robežās joprojām grūti atbildamajiem jautājumiem. Kas ir cilvēks? Kas ir nāve? Kas ir mūžība un mūžīgā dzīvība?

Apmeklējam viņu kapus, noliekam egļu zarus, aizdedzam svecītes dvēseļu vainagā, pieminam viņus.

Arī mūsu zemes gaitas reiz beigsies. Taču kristietim mirt nenozīmē tikt apraktam zemē, bet nozīmē dzīvot mūžīgi. Jo Kristus apsolījums mums dod visdrošāko mūžības cerību.

Cilvēks ir Dieva radīta būtne, kas atšķiras no pārējās radības ar to, ka ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Dažreiz grūti ir apjaust kā mūžības svētdienā mēs varam raudzīties vienlaicīgi divos virzienos. Pieminot, atceroties, atskatoties  uz mirušo – mūsu mīļo piemiņu, un lūkojoties nākotnē uz Kristus sludināto mūžību. Pareizais virziens tagad, baznīcas gada noslēgumā, ir mums visiem lūkoties uz mūžību – uz priekšu, saprotot, ka tie, kas ar Kristu ir pabeiguši šīs dzīves gaitas, mums ir priekšā. Lai mums visiem skati un sirdis vērsti uz priekšu, uz mūžību.

Mūžīgo mieru dodi, ak, Kungs,Viņiem Mūžīgā gaisma lai atspīd. Lai viņi dus mierā!