Mums, latviešiem, patīk domāt, ka Ziemassvētku eglītes tradīcija aizsākusies tieši mūsu galvaspilsētā Rīgā. Jāuzslavē mūsu pilsētas rātskungi, kuri tālajā 1510. gadā rakstos minēja Rātslaukumā uzstādīto svētku eglīti, nodrošinot, ka Rīga tiek ierindota pie vienas no Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietām. Tur toreiz viduslaikos eglīte tikusi rotāta ar papīra puķēm. Agrāk eglītes mājās neviens nenesa — visi pulcējās ap centrālo pilsētas egli.

Iespējams pirmie, kas sākuši rotāt Ziemassvētku eglītes,, bija vācieši. Viņi gan šo faktu nav iegrāmatojuši. Šur tur 16. gs. hronikās pazib raksti par īpašu amatu — pilsētas egles sargātāju. To ieņemt varēja kāds no pilsētniekiem, kurš visu gadu sevi bija pierādījis kā cienījamu vīru. Viņa uzdevums bija uzmanīt, lai vietējie suņi neapēstu piparkūkas vai mazie pilsētnieki neaiznestu egles rotājumus mājās.

Jau izsenis, kā tradīcīja Ziemassvētkos pie eglītes izspēlētas Bībeles ainas, Betlēmes stāsts vai ainas, kurās darbojās pirmie cilvēki — Ieva un Ādams. Eglē tika kārti grēka āboli, ar ko čūska kārdināja Ievu. Tagad tos nomainījuši spoži, apaļi bumbuļi. Līdzās tiem eglīti grezno arī ar svecītēm. Bet pirmā ielikt eglītē svecītes iedomājās Brandenburgas princese un Brigas hercogiene Doroteja Sibilla 1611. gadā.

Pēdējā laikā parastās dabiskās eglītes bieži vien nomaina dažādas mākslīgās,. Clvēki parasti par labu šādām eglēm izvēlās, jo tā esot vieglāk – nav nobirušo skuju un galu galā daba tiek saudzēta, un eglītes neesot katru gadu jāzāģē un jānes no meža.