Šis lēmums liek izlemt, esam vai neesam kopā ar Latviju. Atceramies tos laikus, kad visi nosaukumi, piemēram, ielu, māju, iestāžu bija uzrakstīti divās valodās. Vai mēs to vēlamies? 133 psalma 12.pantā lasām, ka svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu, un tie ļaudis, ko Viņš sev izredzējis par īpašumu. Dievs ir debesu un zemes radītājs, Viņam pieder visa pasaule un visi cilvēki. Ja kādam šķiet, ka viņš pieder sev (un nereti tā gadās), tad kādā sāpīgā brīdī viņš sāk domāt citādi. Ja esam Dieva īpašums, mums jāievēro Dieva baušļi. Dievs savos baušļos saka: dzīvo savā zemē. Krievi dzīvo savā zemē, lietuvieši, igauņi – savās zemēs.

Dzirdēju Anatoliju Gorbunovu sakām, ka esam drosmīga un demokrātiska tauta, ka nonācām tik tālu – līdz referendumam. Būsim izlēmīgi un drosmīgi arī šajā balsojumā, lai varam nodemonstrēt, kas mēs esam par tautu! Atcerēsimies, kā 90.gadu sākumā gājām uz barikādēm, veidojām Baltijas ceļu un mobilizējām spēkus kopīgas idejas vārdā.

Man kā mācītājam bijusi saistība ar daudziem krievu tautības jeb izcelsmes cilvēkiem. Pieļauju, ka īsti krievu cilvēki nebalsos par divvalodību, viņi varbūt labāk paklusēs, bet būs arī kāda saujiņa ļaužu, kas balsos ‘par’.

Mēs kā kristieši vienmēr esam aicināti uz piedošanu. Lasot Evaņģēliju, redzam, ka Jēzus Kristus aicina uz piedošanu un līdzcietību. Tādēļ mēs šeit, Latvijā, dzīvosim pēc Dieva prāta kā tā Kunga tauta, kam tas Kungs ir par Dievu un tie ļaudis, ko Viņš izredzējis.

Mārtiņš Vaickovskis, Balvu, Tilžas, Viļakas un Kārsavas evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs (publicēts laikrakstā Vaduguns 2012.gada 14.februāra Nr.12 )